Edgars Varaņickis

Pastāstiet par savu grāmatu! Kā radās ideja par to?

Sākotnēji rakstīju pavisam citu grāmatu. Šīs grāmatas rakstīšanas laikā nejaušības kārtā pie manis vairākas reizes nonāca informācija par Edvardu Liedskalniņu, līdz brīdim, kad tā kļuva jau ļoti uzbāzīga. Domas un iztēle par viņa dzīves gājumu pārņēma tik strauji, ka neatstāja vietu domām par iesākto stāstu. Bija vien sev jāatzīst, ka sākotnējais darbs ir nonācis strupceļā.

Sāku pierakstīt idejas nākamajai grāmatai, jo tās bira tik ātri, ka negribējās nevienu no tām pazaudēt. Jau uzsākot ideju pierakstīšanu, iedevu grāmatai nosaukumu “Ceļš uz Koraļļu pili”, kaut gan idejas galvenais kodols grozījās par to, kā Edvards, būvējot Koraļļu pili, veidoja attiecības gan ar Agnesi, gan ārpasaulīgiem spēkiem. Brīdī, kad biju nonācis līdz stāsta virsdomai un mēģināju to aprakstīt, manas tālākās domas vienkārši tika aprautas, un katrs nākamais teikums bija jāspiež no sevis laukā. Un tad es izlasīju grāmatas nosaukumu, ko pats neapzināti biju uzrakstījis – “Ceļš uz Koraļļu pili”. Sapratu, ka šis stāsts nebūs par dzīvi Koraļļu pilī, bet gan par ceļu uz …

 

Kāpēc jūs vēlējāties uzrakstīt grāmatu? Kas jūs iedvesmoja?

Šīs grāmatas kontekstā tā ir tīrā nejaušība, un vēl joprojām mēdzu meklēt atbildes uz jautājumiem — kāpēc? Kāpēc es uzrakstīju tieši šo grāmatu? Kāpēc Edvards Liedskalniņš? Kāpēc pirmā grāmata nevarēja būt vienkāršāka? Kāpēc šis stāsts radās caur mani? — kāpēc…? Šos daudzos “kāpēc” vēl vairāk pastiprina fakts, ka manuskripts rakstījās neticami viegli.

 

Kā jūs vērtējat sadarbību ar izdevniecību LAVA?

Uzsākot kādu jaunu pieredzi, vai tā būtu grāmatas izdošana vai kas cits, mums kā jaunpienācējiem ir daudz izzinošu jautājumu, kas nozares speciālistiem var šķist bērnišķīgi vai pat primitīvi. Arī man tādi bija, un daudz. Tomēr komunikācija un attieksme no LAVA puses bija tik profesionāla, ka neradās sajūta, ka nu jau gan ir atbildēts uz pietiekami daudziem jautājumiem.

Patika arī saglabātā brīvība, nevienā brīdī nesajutu kontrolējošu attieksmi vai vēlmi aizvirzīt stāstu man nepieņemamā virzienā, jo kādam citam tā šķistu pareizāk.

 

Vai jūs pašlaik rakstāt kaut ko jaunu?

Pagaidām neko jaunu nerakstu, un iespējams arī tuvāko gadu laikā nerakstīšu. Taču tas nav izmērāms rādītājs – ļaujos iekšējai vilkmei. Ja tā parādīsies jau rīt, noteikti to respektēšu un atradīšu laiku, lai ko uzrakstītu.

Katrā ziņā man ir ļoti liela vēlme uzrakstīt strupceļā nonākušo iepriekšējās grāmatas stāstu, kaut arī apzinos, ka tas nekad nebūs tāds, kādu to biju iztēlojies. Un labi, ka tā – tam būs lemts būt labākam.

 

Ko jūs ieteiktu citiem, kas vēlas uzrakstīt grāmatu?

Ieklausieties sevī. Apkārt padomu ir tik daudz, ka tajos ir viegli apmaldīties, ja paši nepazīstat sevi. No šodienas skatpunkta es teiktu: ja stāsts nāk plūdeni un viegli, tad tas ir īstais ceļš. Taču ir arī daudzi piemēri, kad izcilas grāmatas tiek radītas, izspiežot no autora katru teikumu. Abi varianti ir pretstati, bet vienlaikus pareizi. Atmetiet šaubas, sajūtiet sevi, un jūs paši sapratīsiet, kas jums ir vislabākais.

 

Jūsu pēdējā lasītā grāmata?

Ja šo jautājumu man uzdosiet vēl pēc gada vai pieciem, atbilde būs tā pati – Marks Aurēlijs “Meditācijas. Pašam sev”. Tā ir viena no grāmatām, kas nav izlasāma, un to lasu paralēli visām citām. Reizēm izlasu veselu lapu, reizēm tikai vienu rindkopu, lai man ar to pietiktu, un varētu doties savā domu ceļojumā. Tas ir skumjš paradokss, cik vieda persona bija Aurēlijs, kurš pirms teju diviem tūkstošiem gadu vadīja pasaules lielāko valsti. Tik spēcīgs pretmets mūsdienu politiskajiem līderiem – kā titāns pret gumijas lācīšiem.

Pēdējās pilnībā izlasītās grāmatas ir “Grāfs Monte-Kristo” vai “Dzimtais akmens”. Izlasīju tās vienu pēc otras un vairs neatceros secību, jo abām piemīt tendence ievilkt stāsta akacī. Ja “Grāfs Monte-Kristo” lielākajai daļai komentārus neprasa, tad “Dzimtais akmens” ir mazāk populāra, taču ļoti aizraujoša un domas rosinoša grāmata.

 

Ar ko jūs nodarbojaties, kad nerakstāt?

Ikdienā darbojos reklāmas jomā, bet ārpus tā vadu dažādus kooperatīvus pasākumus, kāzas un pa starpai arī kādu jubileju.

Iesakām