Lorika Viša

Pastāstiet par savu grāmatu! Kā radās ideja par to?

Par grāmatu ideja radusies laikam no nepazināta vecuma, jo mamma strādā par biblotekāri. Grāmatas tika lasītas priekšā jau tad, kad vēl burtus nepazinu. Līdz ar to šī ir viena no vērtībām, kas nāk man līdzi pa dzīves taku.

Kāpēc jūs vēlējāties uzrakstīt grāmatu? Kāds bija rakstīšanas process? Kas jūs iedvesmoja?

Sāku ar vienkāršāko, tā man šķiet. Dienasgrāmatas forma. Notikumi ņemti no realitātes. Tiem nav piedomāts, piepušķots kāds ass sižets, morāle utml. Vienkārši mēģināts vēstīt, kā uzlikt uz papīra ikdienišķo un ierasto, padarot to par svarīgu, mazliet spilgtu notikumu, kaut gan īpaši spilgta tajā nekā nav. Vien spriedums, vien mirklis, vērība, detaļas, kas smieklīgs, kas absurds, kādas vārdu spēles, no kurām satsāv ikdiena.

Rakstīšanas process diezgan nepiespiests. Jušanas moments. Parasti atradu mazu brītiņu ieskicēt, iegravēt kādā blociņā, kaut kur telefonā, lai tas neizgaistu no atmiņas. Pats grūtākais posms vai etaps šīs skices novest līdz kompozīcijai, manuskriptam un uzdrošināties dalīties ar lielākām cilvēku masām. Neesmu ļoti introverta, bet tomēr tāds lampu drudzis iekšā sēž.

Iedvesmo vai uzdrošina, protams, līdzīgi autori. Esmu tiešām savā grāmatu plauktā laidusi iesācējus, latviešu autorus, mūsdienīgus un ne visai populārus publicistus, kas mentāli ir tuvi un saproami, kaut gan savdabīgi.

Ko jūs ieteiktu citiem, kas vēlas uzrakstīt grāmatu?

Ja ir ko pateikt, tad klāj vaļā!

Jūsu pēdējā lasītā grāmata?

Lai neliktos dīvaini, tad vienlaicīgi lasu Velsa “Neredzamais cilvēks” un Eskensa “Dzīve, kuru aprokam”.  No latviešiem vasarā izlasīju Vardi “Kur tu biji” un Aivara Kļavja “11 Stāsti par vīriešiem”. Ļoti iedvesmo arī vecais labais V. Kaijaks.

Ar ko jūs nodarbojaties, kad nerakstāt?

Es labprāt apceļoju tuvākas vietas, apmeklēju teātra izrādes un kino. Esmu arī kļuvusi par vecmāmiņu. Tā kā rakstīt un lasīt vien nesanāk. Ir interesanti.