Voldemārs Vilerts

Pastāstiet par savu grāmatu! Kā radās ideja par to?

Es pat sākumā nedomāju konkrēti par grāmatu, bet drīzāk par savas dzīves gaitu atmiņu apkopojumu. Īsāk un konkrētāk es to nosauktu – mana dzīve, mans darbs, manas domas un mani uzskati. Konkrēti notikumi manā dzīvē, konkrēti satiktie cilvēki savā dzīvē, konkrētas vietas, kurās esmu dzīvojis, mācījies vai strādājis.

Man jau 77 gadi. Tēlaini runājot, pienācis laiks sastādīt savas dzīves rezumē. Esmu pārdomās par savas dzīves aizejošo posmu. Kas padarīts, kā nodzīvots, kas bijis labs un kas ne tik patīkams. Un tāpēc sākumā es tikai sāku apkopot savas atmiņas par savas dzīves un darba gaitām. Vienas atmiņas atkal atsauca nākošās. Un tā radās manas dzīves atmiņu apkopojums, kuru es nosaucu – ”Labrīt, Skolotāj!”

 

Kāpēc jūs vēlējāties uzrakstīt grāmatu? Kas jūs iedvesmoja?

Par grāmatu sākumā nebija nekāda nodoma. 2024.gada rudens iesākās manā dzīvē ar nopietnu ārstu noteikto diagnozi par manu veselības stāvokli. 2025.gads iesākās ar ārstniecības procedūrām Liepājas CS. Man tika nozīmēts 28 reizes staru terapijas kurss. Un tā braukājot uz šīm procedūrām un atbraucot mājās no tām, es sāku kaut kā neviļus rakstīt savas dzīves un darba atmiņas. Es domāju, ka tas bija mana organisma neapzināta aizsargreakcija pret domām par savu slimību.

Rakstot un apkopojot savas dzīves atmiņas, es it kā sevi pasargāju no nezināmā un gaidāmā savā dzīvē turpmākajā posmā. Un tā katru dienu pa mazai atmiņu drupačai, es veidoju savas dzīves un darba gaitu atmiņu apkopojumu. Varbūt kaut kur dziļi zemapziņā sāka veidoties doma par savu atmiņu apkopojumu arī izveidot drukātā formātā.

Sāku interesēties par izdevniecībām un grāmatas izdošanas procesiem un iespējām. Iepazinos arī ar izdevniecību LAVA un manuskripta iesniegšanas procesu. Tas man likās ļoti pieņemams. Un tā 2025.gada decembra pēdējā dienā nosūtīju savu manuskriptu izdevniecībai LAVA.

 

Kā jūs vērtējat sadarbību ar izdevniecību LAVA?

Tā kā man tā ir pirmā pieredze ar izdevniecībām, es varu teikt tikai to labāko. Ļoti korekta, saprotama, cilvēcīga un praktiska. Paldies Jums par to!

 

Vai jūs pašlaik rakstāt kaut ko jaunu?

Nē, neko jaunu pašlaik nerakstu. Un domāju, ka vairāk neko jaunu arī nerakstīšu. Vienīgi varētu papildināt jau uzrakstītās atmiņas ar jauniem atmiņu precizējumiem. Kā piemēram, uzrakstīt vairāk par Priekules 1.vidusskolas, kā mācību iestādes attīstības vēsturi. Vai aprakstīt tagad aktuālo tēmu, par cittautiešu integrāciju latviešu sabiedrībā no savas personīgās un apkārtējās dzīves pieredzes.

 

Ko jūs ieteiktu citiem, kas vēlas uzrakstīt grāmatu?

Es domāju, ka katram pašam pēc savām sajūtām un nojausmām jāizlemj par nodomu uzrakstīt savu grāmatu. Taču, ja ir vēlme kaut ko pateikt vai izteikt sev apkārtējiem, kas varētu uzrunāt vai iedvesmot viņus, tad tikai uz priekšu.

 

Jūsu pēdējā lasītā grāmata?

”Blečlijas noslēpums” – Rūta Šepetis un Stīvs Šeinkins.

 

Ar ko jūs nodarbojaties, kad nerakstāt?

Jau 17 gadu esmu pensionāra statusā vai, kā es saku, ”mājsēdē” ar terminētu ”bezalgas” atvaļinājumu. Mana ikdiena pamatā saistās ar ikdienas saimnieciskiem darbiņiem savā ”mājsaimniecībā” – dzīvoklī. To vienmēr cenšos uzturēt kaut cik pieklājīgā ”kārtībā”. Tad jau, protams, neatliekamais eksistences pastāvēšanas uzdevums – pārtikas sagādei no veikala un pusdienu gatavošanas process.

Katru dienu cenšos arī 20-30 minūtes izstaigāties pa lauku, lai kā saka, organisms ”neierūsētu”. Labos laika apstākļos un pa dienu vēl izbraucu ar savu uzticamo transporta līdzekli Hyundai līdz veikalam, tirgum vai uz Liepāju. Vakari kā ierasti tiek pavadīti pie TV ekrāna – ziņas, kāda filma vai interesanta pārraide. Protams, atlicinu laiku kādas grāmatas lasīšanai pa dienu vairāk. Tāda īsumā ir mana ikdiena.

Iesakām