Ieva Stikāne
Pastāstiet par savu grāmatu! Kā radās ideja par to?
Es vēl esmu jauna un salīdzinoši nepieredzējusi, jo “Sapņi un idejas manas” ir mans pirmais dzejas krājums. Pirmā ideja par savu grāmatu man tapa aptuveni trīs gadus pirms krājuma izdošanas, bet tolaik tā bija pavisam cita ideja, līdz 2025.gada janvārī mamma mani iedrošināja no maniem dzejoļiem izveidot krājumu. Es necerēju, ka man kaut kas izdosies, man toreiz bija grūti iedomāties, ka pavisam drīz savās rokās turēšu savu dzejas krājumu.
Grāmatiņas nosaukums tapa pavisam nejauši. Sākumā to aizguvu no viena sava dzejoļa rindām, bet vēlāk sapratu, ko man simbolizē šie vārdi. Šis pirmais dzejas krājums glabā manas bērnības sapņus, idejas arī savā ziņā rotaļas, tas mani ir ievedis jaunā dzīves posmā, mājot atvadas manai bērnībai…
Kāpēc jūs vēlējāties uzrakstīt grāmatu? Kas jūs iedvesmoja?
Kā minēju iepriekš, tas bija pavisam cits darbs. Toreiz tas bija detektīvstāsts bērniem par trim kaķiem – izmeklētajiem, taču šobrīd tas tā arī stāv atvilktnē un gaida, kad es ar svaigu skatu ķeršos un to izrediģēšu, bet, kad un vai es to darīšu man vēl nav ne jausmas.
Mana iedvesma ir viss man apkārt notiekošais un, protams, arī mana ģimene. Daži dzejoļi ir vēstījums par mammas austo lakatu stāstiem, citos ir paslēpies kādas pastaigas skaists mirklis un vēl citos ir ievērpušies nākotnes sapņi.
Es laikam neesmu no tiem autoriem, kam rakstīšana ir kā precīzs pulkstenis, es rakstu, kad man ir ideja, tad tā nedaudz pastāv, nobriest un tikai tad es to pārlasu un parediģēju, ja kaut kas man nepatīk.
Kā jūs vērtējat sadarbību ar izdevniecību LAVA?
Man ir prieks par šo pirmo pieredzi, nākošreiz man šis process vairs neliksies tik biedējošs, jo saņemties un noriskēt sevi parādīt ir milzīgs un grūts uzdevums. Es domāju, ka daudziem uzvarēt sevi un būt gatavam uz visu nav tik vienkārši, bet man tas izdevās. Šī grāmata man ir parādījusi, uz kurieni man tiekties un kam pievērst uzmanību. Paldies, ka palīdzējāt nonākt pie rezultāta!
Vai jūs pašlaik rakstāt kaut ko jaunu?
Šobrīd apkārt manā ikdienā notiek tik daudzas lietas, ka nopietnai rakstīšanai neatliek laika, bet jau kladēs man mīt arī daži jauni dzejoļi un idejas, kas gaida savu kārtu.
Ko jūs ieteiktu citiem, kas vēlas uzrakstīt grāmatu?
Es aicinātu nebaidīties un riskēt, pat ja darbs nekur tālāk neaizies par manuskriptu un redaktora galdu, tad tā ir iespēja dabūt kādu atsauksmi un ieteikumus turpmākajām literārajām gaitām. Ir tāds teiciens: kas neriskē, tas arī nevar sasniegt augstākas virsotnes.
Jūsu pēdējā lasītā grāmata?
Grāmatu lasīšanai man ir maz laika, tāpēc grūti pateikt, kas bija pēdējā. Daudzus darbus es arī klausos kā audiogrāmatas, varētu būt, ka pēdējā bija Ingas Ābeles “Klūgu mūks”.
Ar ko jūs nodarbojaties, kad nerakstāt?
Šobrīd es vēl esmu savas dzīves ceļa sākumā un skaidri nezinu, kur tas vedīs. Mans ikdienas pavadonis ir akordeons, kas mani ir ievilcis savā pasaulē un neļauj doties prom. Jā, šobrīd es vēl mācos mūzikas vidusskolā akordeona spēli un savas turpmākās gaitas iespējams arī saistīšu ar to. Bet tad, kad ir tiešām brīvs brīdis, tad arī gleznoju vai nodarbojos ar rokdarbiem, īpaši tamborēšanu.
Iesakām